Sākuma lapa

kaugurs

Nē izšķērdēšanai

Veselības ministrija hepatīta C ārstēšanai ik gadu izlieto aptuveni 3,2 miljonus eiro, tomēr, valsts kompensētā terapija palīdz vien pusei pacientu. Tas nozīmē, ka 1,6 miljoni eiro jau tūdaļ varētu tikt tērēti lietderīgāk, ja sistēmā iekļautu arī mūsdienīgus un daudz efektīvākus medikamentus.

Ne_izskerdesanai

Inficēšanās ceļi

Neviens nav pasargāts no inficēšanās ar C hepatītu. Jābūt ļoti piesardzīgam, veicot dažādas ikdienišķas aktivitātes.

inficesanas_celi2

Ārstēšanās iespējas

Šobrīd valsts apmaksā 75% ārstēšanas izmaksas un pacientam pašam jāfinansē atlikusī ārstēšanas daļa vismaz 1700 eiro apmērā. 30% no pacientiem nevar atļauties ārstēšanas terapiju šī līdzmaksājuma dēļ. Šie slimnieki turpina inficēt apkārtējos, līdz ar ko slimības aplis nebeidzas.

plus

Latvija – C hepatīta perēklis

Diemžēl Latvijā C hepatīta ārstēšanā nekas nav mainījies kopš 1998. gada. Joprojām medikamentu efektivitāte ir tikai 50% un valsts finansē tikai 75% no ārstēšanas izmaksām, kamēr citur Eiropā ārstēšanās ir bez maksas, turklāt Latvijā saslimstība ar hronisku C hepatītu pieaug un 2015. gadā to jau ir par 82 gadījumiem vairāk nekā pērn.

pereklisEiropa2

Hroniska C hepatīta (VHC) ārstēšanas iespējas

Intervija ar dr. med. Ievu Tolmani (RAKUS stacionārs „Latvijas Infektoloģijas centrs”)

Aptuveni 1,7 % (40 000) iedzīvotāju Latvijā ir inficēti ar C hepatīta vīrusu.[1] Par situāciju Igaunijā un Lietuvā tādu konkrētu datu nav, jo šajās valstīs nav veikti epidemioloģiskie pētījumi, taču situācija varētu būt līdzīga. Salīdzinot ar citām pasaules valstīm, Latvijā VHC izplatība ir vidēja līmeņa. Piemēram, Skandināvijā šie rādītāji ir nedaudz zemāki, savukārt Ēģiptē tie ir ļoti augsti. Amerikas Savienotajās Valstīs VHC prevalence ir 1,6 %.

Latvijā VHC izplatība joprojām ir augsta. Katru gadu ir aizvien jauni saslimšanas gadījumi, un to skaits nemazinās – ik gadu tiek atklāti ~1400 jauni hroniska VHC gadījumi.

Kāds ir VHC ārstēšanas mērķis?

Ārstēšanas pamatmērķis ir vīrusa eradikācija, līdz ar to – novērst hroniska hepatīta progresēšanu, novērst aknu cirozes attīstību vai dekompensāciju, mazināt aknu vēža attīstības risku, saglabāt un uzlabot pacienta dzīves kvalitāti.

Atbrīvojoties no vīrusa, pacienti tiek pasargāti no aknu cirozes attīstības, savukārt tiem, kuriem jau ir aknu ciroze, tiek mazināts cirozes dekompensācijas un aknu vēža risks. Līdz ar to tiek uzlabota pacientu dzīves kvalitāte.

Jebkurš pacients, kurš tiek izārstēts, vairs nav infekcijas avots.

Laika gaitā būtiski ir mainījušies izārstēšanās rādītāji. Ja ar zālēm, kas VHC ārstēšanai tika lietotas vairāk nekā desmit gadus – peginterferona (PEG INF) un ribavirina (RBV) kombināciju, kas bija standarta ārstēšana visā pasaulē (Latvijā kopš 2005. gada, medikamenti iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā 75% apjomā) –, no vīrusa atbrīvojās aptuveni 50 % pacientu, tad šobrīd pasaulē un arī Latvijā ir pieejami jaunās paaudzes medikamenti, ar kuriem var izārstēties pat 95–100 % pacientu.

Kāda ir PEG INF un RBV terapijas efektivitāte?

Ārstējoties ar PEG INF un RBV, puse pacientu diemžēl neizārstējas, neskatoties uz to, ka viņi gadu saņem ārstēšanos. Šī terapija ir grūti panesama, un tai ir pietiekami daudz blakusparādību. Papildu tam pacients veic arī ārstēšanās līdzmaksājumu 25 % apmērā, pārējos 75 % sedz valsts.

Ar PEG INF un RBV terapiju izārstēšanās procents 1. genotipa pacientiem (64 % no VHC pacientiem Latvijā) ir ap 40 %, savukārt 3. genotipa pacientiem (35 % no VHC pacientiem Latvijā) izārstēšanās procents ir ap 80 %. Vidēji ar PEG INF un RBV terapiju izārstējas 50 % pacientu. Savukārt jaunajiem medikamentiem izārstēšanās procents 1. genotipa gadījumā var sasniegt pat 100 % pie noteiktiem apstākļiem – tas ir atkarīgs no subtipa, fibrozes pakāpes un citiem rādītājiem.

Tomēr jāuzsver, ka šī ir viena no retajām hroniskajām slimībām, kuru ir iespējams pilnībā izārstēt, ja vēl nav attīstījusies aknu ciroze. Un daļu pacientu var izārstēt arī ar PEG INF un RBV kombināciju.

No vīrusa tipa un subtipa ir atkarīgs izārstēšanās procents, ārstēšanās shēma un ārstēšanās ilgums. Visiem neārstētiem pacientiem ir risks, ka hroniskais hepatīts progresēs līdz aknu cirozei, un attiecīgi aknu ciroze ir risks aknu vēzim.

Kāda šobrīd ir Latvijā pieejamā hroniska VHC terapija?

Kopš 2011. gada ir pieejami pirmās paaudzes proteāzes inhibitori (PI) – telaprevirs un boceprevirs, kurus pievienojot jau iepriekšminētajai shēmai ar PEG INF un RBV izārstēšanos 1. genotipa pacientiem var paaugstināt līdz 60–70%, taču terapijai ir daudz blakusparādību.

Vēlāk tika reģistrēti jaunās paaudzes tiešās darbības pretvīrusa līdzekļi VHC ārstēšanai ar augstāku efektivitāti un īsāku ārstēšanās kursu (2014. gads). Amerikas Savienotās Valstis un Rietumeiropa vairs nerekomendē PEG INF un RBV kombināciju, kā arī pirmās paaudzes proteāžu inhibitorus, jo ir pieejami jaunāki un daudz efektīvāki medikamenti.

  1. gadā tika reģistrēti jauni tiešās darbības antivirālie medikamenti (DAA) – sofosbuvirs (SOF), simeprevirs (SIM), daklatasvirs (DAC). Šos preparātus dažādās kombinācijās var lietot kopā ar PEG INF un RBV.
  2. gadā ir reģistrēti vēl jaunāki preparāti, piemēram, ledipasvirs, ko lieto kombinācijā ar SOF.

Šajā gadā ir reģistrēts arī jaunās paaudzes tiešās darbības pretvīrusa līdzeklis, kas satur ombitasviru, paretapreviru un dasabuviru. Šis ir kombinētais preparāts, kas pārsvarā lietojams 12 nedēļas, un izārstēšanās efektivitāte ir 95–100 %. Medikaments ir tablešu formā, un tas ir daudz labāk panesams, jo tā ir bezinterferona terapija. Šī trīs preparātu kombinācija ir paredzēta 1. genotipa ārstēšanai, taču 3. genotipa gadījumā pirmā izvēle paliek SOF kombinācijā ar PEG INF un RBV vai SOF kombinācijā ar RBV.

Kādi ir ieguvumi no jaunās paaudzes tiešās darbības medikamentiem?

Jaunā terapija paredz daudz īsāku ārstēšanās laiku (no 12 līdz 24 nedēļām). Lielākajai daļai pacientu pietiek ar 12 nedēļām. Izārstējas 95–100 % no visiem pacientiem. Ja mēs varētu uzsākt ārstēšanu visiem, kam tas ir nepieciešams, ar šīs jaunās paaudzes medikamentiem, tad kādā brīdī varētu sasniegt situāciju, kad C hepatīts vairs nav problēma Latvijā.

Ārstēšana var kļūt par profilaksi pret jaunu inficēšanos.

Šī brīža kompensējamā terapija ir mazāk efektīva, salīdzinot ar jauno terapiju. Ārstējot desmit 1. genotipa pacientus ar PEG INF un RBV, četri pacienti izārstējas, seši – neizārstējas, tādējādi nauda ir iztērēta, bet cerētā efekta visiem nav. Savukārt ar jaunās paaudzes medikamentiem tiek izārstēti deviņi no desmit pacientiem.

Kādas ir galvenās PEG INF un RBV terapijas problēmas?

  • Šī terapija ir kontrindicēta pacientiem ar nopietnām sirds problēmām, psihiskām problēmām un autoimūnām slimībām.
  • Ir daļa pacientu, kas atsakās no terapijas, jo viņiem nav līdzekļu līdzmaksājumam, vai arī viņi baidās no terapijas blakusparādībām.
  • Ir daļa pacientu, kas atsakās no ārstēšanās terapijas laikā. Terapija ir ilga. Gandrīz katrs pacients piedzīvo kaut vienu, bet pārsvarā 2 līdz 3 un vairāk blakusparādību. Tāpat šī terapija ir pietiekami dārga. Gala rezultātā pacients iztur 48 nedēļu ārstēšanās kursu, pēc tam vēl 24 nedēļas gaida rezultātu, un tikai tad uzzina, ka terapija, piemēram, nav bijusi efektīva. Un 1. genotipa gadījumā mēs zinām, ka 40 % pacientu ir efekts, 60 % – nav. Alternatīvas Latvijā nav, ja vien pacientam nav 30 000–80 000 eiro.

Kādas ir blaknes PEG INF un RBV terapijai?

  • Vājums, nespēks, nogurums, sausa āda, izsitumi, apetītes zudums, vēderizejas traucējumi, locītavu sāpes. Uzsākot terapiju, gandrīz vienmēr ir paaugstināta temperatūra. Izmaiņas asinsainā – leikopēnija, neitropēnija (paaugstina infekciju risku), trombocitopēnija (paaugstina asiņošanas risku), anēmija (rada nespēku, vājumu, sirdsklauves), vairogdziedzera funkcijas izmaiņas.

Kādas ir blaknes jaunās paaudzes tiešās darbības pretvīrusu medikamentiem?

  • Nogurums, slikta dūša, nieze, miega traucējumi, anēmija.

Kādas ir galvenās problēmas saistībā ar C hepatīta ārstēšanu Latvijā?

Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur:

1) VHC ārstēšanai valsts kompensē tikai 75 %;

2) kompensējamo zāļu sarakstā nav iekļauts neviens no jaunākajiem VHC ārstēšanas medikamentiem;

3) neveic un nefinansē aknu transplantāciju pieaugušiem cilvēkiem ar dekompensētu aknu cirozi.

[1] LIC epidemioloģiskais pētījums; 2009

HIV pacientiem jānodrošina savlaicīga ārstēšana

„Atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra vadlīnijām HIV pacientu ārstēšana ir jāuzsāk, kad imūnās sistēmas šūnu skaits organismā ir zemāks par 350 vienā kubikmilimetrā. Dažās valstīs pacienti ārstēšanas terapiju saņem jau tajos gadījumos, kad šūnu skaits ir zemāks par 500. Diemžēl Latvijā HIV pacientu ārstniecību kompensē, kad šūnu skaits ir zemāks par 200, bet tas ir nepareizi pret sabiedrību,” uzskata Latvijas Infektoloģijas centra galvenā ārste prof. Baiba Rozentāle. „Kamēr mēs neuzsāksim savlaicīgu HIV ārstēšanu, sabiedrībā joprojām būs daudz infekcijas avotu, un jebkurš cilvēks var būt pakļauts infekcijas riskam.”

HIV ir cilvēka imūndeficīta vīruss, kas, nonākot organismā, lēnām sagrauj cilvēka imūno sistēmu. Pacienta rezistenci pret vīrusu var noteikt pēc šūnu imunitātes, ko organisms izmanto cīņai ar slimību. „Normāls imūnās sistēmas šūnu skaits vesela cilvēka organismā ir 800 šūnas vienā kubikmilimetrā. 500 šūnas jau ir nozīmīgs samazinājums, taču pie 350 šūnām noteikti būtu jāuzsāk ārstēšana. Uzsākt ārstēšanu, kad šūnu skaits ir zemāks par 200, nozīmē ārstēt pacientu situācijā, kad imūnās sistēmas šūnas jau ir gandrīz zudušas,” skaidro prof. Baiba Rozentāle.

Pēc Latvijas Infektoloģijas centra datiem, uz 2014. gada 1. oktobri Latvijā ir reģistrēti 6117 ar HIV inficēti pacienti, taču reālais inficēto skaits ir 2 līdz 3 reizes lielāks, jo daļa cilvēku pat nenojauš, ka ir inficēti. Bieži vien pirmie simptomi dažādām slimībām ir līdzīgi, piemēram, augsta temperatūra u. c. pazīmes, kas atgādina saaukstēšanos vai gripu. Tāpat ir cilvēki, kas nav uzskaitē, jo tā ir viņu izvēle neuzsākt ārstēšanos. Tā kā HIV vīruss nav gaisa pilienu infekcija, kas var apdraudēt sabiedrību, tad piespiedu ārstēšana netiek izmantota.

No kopējā uzskaitē esošā pacientu skaita 4387 pacienti ir HIV/AIDS nodaļas uzskaitē Latvijas Infektoloģijas centrā. No tiem 1461 pacientam jau ir AIDS stadija. Katru gadu tiek reģistrēti 200–230 jauni saslimšanas gadījumi.

Ārstēšanas terapiju šobrīd saņem 1011 pacienti. To 100 % apmērā kompensē valsts, taču jāatgādina, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur ārstēšana tiek uzsākta, kad šūnu skaits ir zemāks par 200. Viena pacienta ārstniecība mēnesī valstij izmaksā no 350 eiro līdz pat 7000–8000 eiro.

HIV infekcija ir vīrusa ierosināta slimība, un šis vīruss bojā cilvēka imūnās sistēmas šūnas. Ja terapija reiz ir uzsākta, tā ir mūža terapija. Ir svarīgi saprast, ka mūsdienās HIV infekcija nav fatāla infekcija. Cilvēkam tas nav nāves spriedums, jo tā ir hroniska, vadāma infekcijas slimība, bet ir jābūt divām pusēm – augsti kvalificētiem ārstiem, kuriem ir pieredze šajā darbā, un pacientu līdzestībai. Ir ļoti slikti rezultāti, ja pacients lieto mazāk medikamentus, nekā tas ir norādīts – ir ārkārtīgi svarīgi ievērot ārstu rekomendācijas. Pacientam pēc konsīlija tiek izrakstīti kompensējamie medikamenti, tiek iedotas receptes, un viņi saņem zāles HIV ārstēšanai.

„HIV infekcija ir smaga, hroniska, vadāma slimība. Šobrīd nevaram uzsākt ārstēšanu, ja pacientam nav mazāk par 200 imūnās sistēmas šūnām vienā kubikmilimetrā. Taču situācija ir tāda, ka mēs tāpat tērējam valsts naudu, ārstējot šiem pacientiem citas slimības, kuru nebūtu, ja ārstēšana tiktu uzsākta, kad šūnu skaits organismā ir zemāks par 350, kā tas ir citās Eiropas Savienības valstīs. Jo mēs ātrāk sāktu ārstēt inficētos cilvēkus, jo lielākam skaitam pacientu vīruss būtu zem nosakāmā sliekšņa (zem 10 vīruskopijām vienā kubikmilimetrā), un tajā brīdī viņi vairs nevarētu inficēt citus cilvēkus. Savlaicīga ārstēšana ir būtiska infekcijas izplatīšanās profilakse!

Ja valstī ārstēšana tiktu uzsākta, kad šūnu skaits organismā ir zemāks par 350, tie papildus būtu 1000 pacientu, kas jāārstē, taču tas nebūtu viena mēneša griezumā,” skaidro prof. Rozentāle. „Ir daļa pacientu, kas atsakās ārstēties. Mēs katru mēnesi uzsākam terapiju, piemēram, 10–15 jauniem pacientiem, bet aptuveni 10–15 jau esošo pacientu terapiju pārtrauc, jo viņi nav līdzestīgi. Parasti tie ir pacienti ar atkarībām, kuri atgriežas pie narkotiku lietošanas. Visbiežāk, protams, arī cilvēkiem ar atkarībām, sākotnējā apņemšanās ir laba, viņi paņem pirmās receptes pirmajam mēnesim, aiziet uz aptieku, sāk lietot zāles… bet vēlme lietot narkotikas ir spēcīgāka, un cilvēks pazūd no mediķu redzesloka uz gadu, diviem. Tad atnāk pie ārsta, kad ir jau AIDS stadija, un nokļūst intensīvajā terapijā, jo ir dzīvībai bīstams stāvoklis.”

Šobrīd HIV inficēta pacienta profils ir vienlīdz sieviete vai vīrietis vecumā no 25 līdz 45 gadiem. Pēc Latvijas Infektoloģijas centra datiem, 48 % ir injicējamo narkotiku lietotāji, savukārt 52 % ir inficējušies seksuālās transmisijas ceļā un pašreiz visvairāk tieši heteroseksuālā ceļā. Patiesībā varam teikt, ka tas var būt jebkurš cilvēks, bez atkarībām, strādājošs, ar vienu seksuālo partneri.

Atgādinām, ka ir vairāki HIV infekcijas pārnešanas mehānismi: 1) ar HIV var inficēties, ja dzimumakta laikā ar inficētu personu netiek lietots prezervatīvs; 2) bērns var inficēties ar HIV no mātes grūtniecības, dzemdību vai zīdīšanas laikā; 3) ar HIV var inficēties, izmantojot vienu adatu un šļirci, injicējot narkotiskās vielas. Lai neinficētos ar HIV vīrusu, ir svarīgi izsargāties veseliem cilvēkiem, ievērojot infekcijas pārnešanas mehānismus.

Šodien, 1. decembrī, tiek atzīmēta Pasaules AIDS diena, lai ikvienu cilvēku visā pasaulē mudinātu aizdomāties par šo slimību un iespējām to novērst vai nepieciešamības gadījumā atbilstoši ārstēt, pasargājot citus no inficēšanās.

Gripas simptomi var liecināt par HIV vīrusu

Kakla sāpes, paaugstināta temperatūra, palielināti kakla limfmezgli u. c. vispārēji saaukstēšanās simptomi var liecināt par HIV vīrusu organismā. Vairumā gadījumu cilvēks ar šādiem slimības simptomiem pat neiedomājas par HIV vīrusu. Ja temperatūra saglabājas ilgāku laiku, slimnieks parasti vēršas pie ārsta, nodod pilnas asins analīzes, un, ja rezultāti liecina par iespējamu HIV vīrusu organismā, pacients tiek nosūtīts uz Latvijas Infektoloģijas centru, lai pilnībā izslēgtu vai apstiprinātu diagnozi. „Šādi gadījumi, kad pacients laicīgi nonāk Latvijas Infektoloģijas centrā, ir laime. Gripas epidēmijas laikā 2012. gadā tika diagnosticēti četri HIV gadījumi,” skaidro Latvijas Infektoloģijas centra galvenā ārste prof. Baiba Rozentāle.

Kā cilvēks var inficēties ar HIV vīrusu?

Cilvēks ar HIV vīrusu var inficēties dabiskā vai nedabiskā veidā. Kā dabiskie inficēšanās ceļi tiek izdalīti – seksuālās transmisijas ceļš (dzimumakta laikā ar inficētu personu netiek lietots prezervatīvs) un vertikālās transmisijas ceļš (bērns ar HIV var inficēties no mātes grūtniecības, dzemdību vai zīdīšanas laikā). Nedabiskais inficēšanās ceļš ir artificiālais ceļš (ar HIV var inficēties, izmantojot vienu adatu un šļirci, injicējot narkotiskās vielas).

Seksuālās transmisijas ceļš

Ja inficēta cilvēka asinīs ir HIV vīruss, tas nokļūst arī spermā, vaginālajā šķidrumā u. c. Ja seksuālo kontaktu laikā ar nezināmiem partneriem netiek izmantoti aizsardzības līdzekļi, ir bieža dzimumpartneru maiņa, pieaug risks, ka šajā dabiskajā ceļā var inficēties ar HIV vīrusu.

Vertikālās transmisijas ceļš

Otrs dabiskais, bet ļoti dramatiskais inficēšanās veids ir tā saucamais vertikālās transmisijas ceļš. Piemēram, māmiņa, kas gaida bērniņu un ir inficēta ar HIV, var inficēt arī savu bērnu (vīruss caur placentu var nokļūt bērna organismā). Šāds risks ir 20–30 % no visiem gadījumiem.

Lai pasargātu jaunās dzīvības no HIV vīrusa, tiek nodrošināts grūtnieču skrīnings – kad topošā māmiņa stājas uzskaitē pie ģimenes ārsta vai ginekologa, lai novērotu grūtniecības norisi, tiek ņemta virkne analīžu. Starp analīzēm ir arī antivielu noteikšana uz cilvēka imūndeficīta vīrusu – HIV. Pozitīvas analīzes gadījumā tiek veikta papildu izmeklēšana. Ja tiešām pierādās, ka sieviete ir inficēta ar HIV, viņai tiek nozīmēti medikamenti – tā saucamajai vertikālās transmisijas profilaksei. Tā ir ļoti efektīva un risku inficēties samazina desmitkārtīgi. Ja pieņemam, ka risks inficēties ir 20–30 % gadījumu, tad, saņemot medikamentus, iespēja inficēties ir tikai 2–3 % .

Ir ļoti būtiski gan stāties uzskaitē pie speciālista grūtniecības laikā, gan veikt analīzes. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad analīžu rezultāti uzrāda sievietes inficēšanos ar HIV vīrusu. Šajā situācijā, saņemot medikamentus, sieviete var pasargāt savu bērnu. Tas netiek darīts tikai tādos gadījumos, ja sieviete nav gājusi pie ārsta. Piemēram, ir mātes, kuras nav stājušās uzskaitē, lieto narkotikas, un viņu pirmā satikšanās ar ārstu notiek tikai dzemdībās. Ja sieviete, kura nav bijusi uzskaitē pie speciālista un kurai nav mātes pase, nokļūst slimnīcā, tiek veikts ekspresizmeklējums uz HIV vīrusu. HIV pozitīvai sievietei veic ķeizargriezienu, jo dabiskās dzemdībās bērns var inficēties ar HIV vīrusu. Iespējams, bērns caur placentu nav inficējies, bet var inficēties tieši dzemdību procesā.

Ķeizargrieziena laikā sievietei intravenozi tiek ievadīts pretvīrusu preparāts pret HIV, un bērns pirmajā dzīves mēnesī uzreiz no pirmās dienas saņem medikamentu pret HIV sīrupa veidā. Tādējādi var samazināt vertikālās transmisijas risku un bērniņa inficēšanās iespēju.

Bērniņi, kas ir dzimuši ar ķeizargrieziena palīdzību un ir saņēmuši speciālo sīrupu, tiek uzskatīti par HIV eksponētiem. Viņi ir eksponēti, bet speciālisti vēl nezina, vai viņi ir HIV inficēti. Šie bērni ir Latvijas Infektoloģijas centra uzskaitē līdz divu gadu vecumam. Līdz divu gadu vecumam bērni tiek regulāri izmeklēti – viena mēneša vecumā, trīs mēnešu vecumā, pusgada secumā, gada vecumā. Visbiežāk jau gada vecumā var saprast, vai bērniņš ir HIV iniciēts. Ja bērns nav HIV pozitīvs, viņu noņem no uzskaites, pretējā gadījumā bērns paliek uzskaitē. Viņš gan vēl nav jāārstē ar pretvīrusu preparātiem, jo ir ļoti stingri kritēriji, kas nosaka ārstēšanas uzsākšanu. Šāds bērns ir regulāri jākontrolē, un vecākiem tiek izsniegts vesels algoritms.

Diemžēl ir bērni, no kuriem vecāki atsakās, un viņi nokļūst bērnunamā vai zīdaiņu namos. Ir arī situācijas, kad sieviete tiešām pieder pie sociālā riska grupas, bet viņa neatsakās no sava bērna un ir gatava viņu audzināt, taču turpina lietot narkotiskās vielas. Viņa neved bērnu uz kontroli tik bieži, cik regulāri tas būtu jāveic. Tādos gadījumos Latvijas Infektoloģijas centra sociālais darbinieks mēģina sazināties ar vecākiem. Mums nav tiesību šīs ziņas nodot sociālajiem dienestiem un konfidencialitātes dēļ nav tiesību šīs ziņas nodot bāriņtiesai. Tāpēc ir duāla attieksme – vai nu bērns ir pie vecākiem, kuri nav mainījuši savu dzīvesveidu, vai arī šis bērns ir bērnunamā, un šajos gadījumos HIV pozitīvie vai HIV eksponētie bērni uz kontroli tiek vesti regulāri un saņem medikamentus, kad tas ir nepieciešams.

Artificiālais ceļš

Ar HIV vīrusu var inficēties nedabiskā (artificiālā) ceļā, izmantojot vienu adatu un šļirci, injicējot narkotiskās vielas. 1987. gadā Latvijā tika reģistrēts pirmais HIV inficētais pacients. Līdz 1999. gadam tika reģistrēti 10, 15, 20 gadījumi gadā, un tie galvenokārt bija homoseksuāli orientēti vīrieši. Pirmā ārstēšana bija pieejama no 1990. gada. 1996. gadā bija milzīgs apvērsums HIV ārstēšanas medikamentu pieejamībā.

  1. gadā Latvijā parādījās heroīns, un tas bija traģiski. Līdz ar heroīna pieejamību strauji palielinājās narkomānu skaits. Katru gadu tika reģistrēti 500 jauni HIV gadījumi. Šobrīd tie ir 200–230 jauni gadījumi gadā.

Ko HIV vīruss dara organismā?

Kad cilvēks inficējas ar HIV vīrusu, viņš to, protams, nejūt, bet ko dara vīruss? Tas ļoti intensīvi vairojas, jo ir atradis tam labvēlīgu vidi. Vai pēc kāda laika inficēts cilvēka organisms kaut kādā veidā atbild ar klīniskām pazīmēm uz to, ka svešs vīruss ir iekļuvis viņā un vairojas no šūnām? Jā, bet visbiežāk tas uzreiz netiek atpazīts, jo organismam ir ļoti vienveidīgas atbildes reakcijas uz dažādām slimībām, piemēram, nav savs simptoms HIV vīrusam, gripai u. tml. Protams, katrai slimībai, kad tā attīstās smagi, ir raksturīgie simptomi, bet pirmie simptomi ir vispārēji, kas var izpausties, piemēram, kā kakla sāpes, paaugstināta temperatūra, palielināti kakla limfmezgli. Citreiz HIV izpaužas ar gripai līdzīgiem simptomiem. Kurš gan iedomāsies, ka ir inficēts ar HIV, ja sāp galva, ir klepus?

HIV vīruss ir ārkārtīgi neizturīgs. Pirmkārt, ja asinis ir izžuvušas, vīruss ir aizgājis bojā. Ja ir bijuši kaut sekundi tieši saules stari, HIV vīruss ir aizgājis bojā. HIV vīruss ļoti strauji vairojas, tādēļ daba tam ir ieprogrammējusi būt neizturīgam, un tāpēc, ka vīruss ir tik neizturīgs, tas tik izmisīgi vairojas saglabāšanās nolūkā.

Vai ir kādi pirmie simptomi, kas liecina par HIV vīrusu organismā?

Pēc inficēšanās ar HIV vīrusu pēc divām nedēļām 60 % cilvēku jūt kādas nespecifiskas pazīmes, kas liecina, ka vīruss vairojas, piemēram, saaukstēšanās un gripas simptomi, taču diemžēl liela daļa pacientu šajā stadijā netiek atpazīti. Tādos gadījumos HIV vīruss paliek dzīvot cilvēka organismā un „aizmieg”, guļot pat 10–12 gadus, lai gan šis cilvēks ir infekcijas avots.

Tālākās attīstības gaitā cilvēkam parasti ir kāda infekcijas slimība, piemēram, gripa, tad cilvēks atkal saslimst ar kādu citu infekciju, un HIV vīruss no jauna aktivizējas un sāk vairoties. Jau vēlāk sāk parādīties citas slimības, un nav iespējams tam atrast iemeslu. Varbūt cilvēks pat nokļūst slimnīcā. Ja šajā gadījumā neiedomājas par HIV vīrusu, nesazinās ar infektologu un nenozīmē HIV testu, tad tas netiek uzzināts. Kad jau ir AIDS stadija, ir ļoti daudz slimību, visbiežāk kā AIDS indikators ir tuberkuloze, tāpēc visi tuberkulozes slimnieki tiek izmeklēti uz HIV. Otra biežākā ir herpes vīrusa infekcija un dažādi plaušu karsoņi, vismaz divas vai vairākas reizes gadā, pneimonijas, audzēji, salmoneloze, sēnīšu infekcijas.

Lai varētu efektīvi ārstēt HIV pacientus, ir nepieciešama ļoti smalka laboratorija, kāda ir tikai Latvijas Infektoloģijas centrā. Vairāk nekā 90 % HIV inficēto pacientu dzīvo Rīgā, ārpus Rīgas slimnieku ir mazāk. Pēc Pasaules Veselības organizācijas ieteikuma, ir ieviesta decentralizēta sistēma – katrā reģionā ir slimnīca, kurā ir infektologs ar tiesībām izrakstīt medikamentus (tos nozīmē konsīlijs, kas izraksta pirmo recepti). Kompensējamo medikamentu izrakstīšanas kārtība (HIV medikamentus valsts kompensē 100% apmērā) paredz, ka līdzestīgiem pacientiem drīkst izrakstīt medikamentus līdz trīs mēnešiem. Vienreiz uzsākta terapija nekad nav pārtraucama.

Ja ir aizdomas, pārbaudies!

Ja cilvēkam ir aizdomas, ka viņam ir bijis kāds no HIV inficēšanās mehānismiem, ir jāveic pārbaude. Piemēram, tikai vienīgā neapdomīgā gadījuma injekcija ar vienu adatu un šļirci var būt par iemeslu inficēšanai, tāpat kā atsevišķi dzimumkontakti bez droša seksa. Ja cilvēkam ir aizdomas, ir jādodas uz Latvijas Infektoloģijas centru vai pie ģimenes ārsta, lai veiktu pārbaudi.