HIV infekcija pasaulē

Zinātniskie pētījumi liecina, ka HIV cēlies no pērtiķu imūndeficīta vīrusiem jeb SIV. Medījot un lietojot uzturā pērtiķu gaļu, Āfrikas pamatiedzīvotāji inficējās no šo dzīvnieku asinīm. Āfrikas kontinenta Subsahāras reģionā infekcija sāka izplatīties jau 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākumā un ap to pašu laiku izplatījās arī pārējās pasaules daļās. Globalizācijas rezultātā aktivizējās starptautiskais tūrisms, prostitūcija, injicējamo narkotiku lietošana un notika plaša asins preparātu tirdzniecība, kas veicināja strauju infekcijas izplatīšanos.

Pirmās ziņas par slimību fiksētas 1978. gadā Ņujorkā. Sākotnēji nebija īstas skaidrības par to, vai tā ir lipīga, kādā veidā slimība izplatās, kā ārstēt saslimušos cilvēkus un pasargāt veselos. Tika veikti epidemioloģiski pētījumi, kas apliecināja, ka slimība ir lipīga un inficēties var ar asinīm un citiem organisma šķidrumiem. Tā kā nebija medikamentu, kas apturētu slimības gaitu, inficētie cilvēki nomira aptuveni gada laikā. Galvenokārt tāpēc, ka viņu novājinātā imūnsistēma nespēja pretoties dažādām infekcijām.

1983. gada nogalē vērienīgu atklājumu veica Francijas zinātnieki – viņu veiktie pētījumi liecināja, ka HIV pieder lentavīrusu jeb tā saukto lēno vīrusu apakšgrupai retrovīrusiem. Jau nākamā gada aprīlī šo faktu apstiprināja arī ASV pētnieki.

Par HIV pandēmijas sākumu pasaulē uzskata laiku no 1980. līdz 1984. gadam. Kopš tā laika visā pasaulē ar HIV inficējušies gandrīz 40 miljoni cilvēku. HIV izplatību katrā konkrētajā valstī būtiski ietekmē sociāli ekonomiskā situācija, kultūrvēsturiskās tradīcijas, mentalitāte un citi aspekti. Austrumeiropā un Centrālajā Eiropā HIV infekcija sāka izplatīties astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā.